Svinēt Jāņus kopā mums nu jau kļuvis par tradīciju. Mēs to nedarām katru gadu, taču, kad darām, ta vienmēr ir tik forši un vienmēr braucam prom ar nelielu mazuma piegaršu, kas noteikti ir vislabākais variants.

Šogad visi pulcējāmies Pāvilostā. Sabraucām piektdienas vakarā un iekārtojāmies nedēļas nogalei. Noa bija aizmidzis mašīnā pa ceļam, jo ceļš no Rīgas ir garš un bija jau pavēls vakars. No rīta pamostoties, bija diezgan lielā šokā, ka atrodas citā gultā un citā vietā. Tas, šķiet, ir tāds agrās bērnības fenomens, ka var aizmigt vienā vietā un, neko nenojaušot, pamosties pavisam citā.

Sestdienas rītā visi kopā devāmies uz jūru, rokās nesot kafijas krūzi. Sarunas, smaidi, saule, skrienošie bērni… ak, kaut varētu tā biežāk visiem kopā nesteidzīgi pastaigāties pa mazās pilsētiņas ielām. Atgriezušies ātri gatavojāmies, jo pēcpusdienu pavadījām Lielajos Jāņos. Uz šo pasākumu Jāņos noteikti ir vērts aizbraukt. Meitenes tur sniedza interviju par to, kā ir būt vairāku bērnu māmiņām, kuras šķietami paspēj visu un tam visam pa vidu paliek sievišķīgas un saglabā mieru. Es šīs foršās mammas pazīstu daudzus gadus, bet pat es klausījos ar aizrautību.

Vakarā visi kopā devāmies uz Pāvilostas amatierteātra izrādi “Trīnes grēki”. Šis bija pilnīgi spontāns lēmums un tas bija tik forši un smieklīgi. Mazā un gaumīgā estrāde, soliņi, kur visas vietas piepildītas ar vietējiem, gājiens turp un atpakaļ ar kājām un bērni, kuri visu ceļu skrēja sadevušies rokās. Tam visam piemīt tāds šarms, mīļums, kopības sajūta un vienkāršība. Lietas, kuras dažkārt pietrūkst Rīgas centra nemitīgajā “skrējienā”.

Pēc izrādes mēs ar Martu safočējām jaunās Tiny Bunny kleitas. Kleitas ir burvīgas, vakara saule bija pasakaina un bērni bija laimīgi. Vispār, bija grūti apstāties bildēt, jo viss bija tik skaisti un nepiespiesti, taču laiks ir nepielūdzams…

P.S. Pačukstēšu, ka kleitas ir ierobežotā daudzumā, tāpēc, ja vēlies to iegādāties, pasteidzies.

Vakaru pavadījām garšīgi ēdot, čalojot, smejoties un vienkārši esot KOPĀ! Ko gan vairāk vajag, vai ne? Vispār, kad biju skolā, rakstīju domrakstā, ka Jāņi ir mani mīļākie svētki. Un arī tagad tie noteikti ir vieni no mīļākajiem. Noteikti ne savā tradicionālajā formā ar pagānu tradīcijām vai pārmērīgo alkohola lietošanu, taču ar savu gaismu, latviskumu, kopības sajūtu, vasaras svinēšanu… man patīk, ka cilvēki šajos svētkos vairāk ievēro un priecājas par dabu. Svētku skaistums ir tajā, ka mums ir brīvība tos svinēt kā vien vēlamies, veidot savu un savu bērnu izpratni par tiem un par tradīcijām un sajūtām, kas ar tiem saistās.

Nākamajā dienā visi kopā uzvārījām lielo zupas katlu, ar riteni aizbraucām uz Topiņu pēc cukura, uzcepām saldo, visi kopā paēdām un jau neilgi pēc tam pa vienam devāmies mājās. Kā jau teicu, noteikti braucām prom ar mazuma piegaršu, bet tas man liekas pats labākais – braukt prom, kad gribas vēl…

Ja vēlies sekot līdzi šo ģimeņu ikdienai, to vari darīt šajos Instagram kontos: Martas Evijas  un Esteres